Laikā, kad pasaulē arvien redzamāka ir globalizācija ir svarīgi apzināties piederību savai valstij, kā arī apzināties kopīgo identitāti - kas mēs esam? Mūsdienas rit attīstības laikmeta zīmē. Katru jaunu dienu, tiek izgudrots kas jauns, līdz ar to, cilvēki ir iemācījušies pieņemt jauno. Tā ir nemitīga attīstība, arī teritoriju ziņā. Nesen parakstītais Šengenas līgums praktiski padara visu Eiropu par vienu valsti. Tādējādi mūs, Eiropā dzīvojošos, par Eiropas pilsoņiem. Skaidra lieta, ka iekšzemē dzīvojošie daudz spēcīgāk apzinās savu piederību savai valstij, un uzsver savu identitāti, tāpēc viņiem ES pilsonību pieņemt ir grūtāk. Taču kā ir ar cilvēkiem, kas visu savu dzīvi ir pavadījuši pierobežā. Tie, kuri ir pieraduši vakarā skatīties panorāmu graužot cepumus, kas pirkti par Igaunijas kronām. Nesalīdzināmi atšķirīga ir šo cilvēku spēja pieņemt jauno. Arī to, ka esam Eiropas pilsoņi.

Tieši vēlme uzzināt kā jaunieši citviet Eiropā izprot šo identitates jautājumu, un kā ar to sadzīvo pierobežā dzīvojošie, tapa par iemeslu starptautiskajam projektam: „Robeža, kas vieno”. Šī projekta ietvaros jaunieši no Latvijas, Lietuvas, Zviedrijas un Īrijas divas nedēļas pavadīja iepazīstot un dokumentējot dzīvi pierobežā. Ne diena bez jaunas atziņas vai atklājuma padarīja šīs divas nedēļas par neaizmirstamu piedzīvojumu netikai mums, projekta dalībniekiem, bet arī cilvēkiem ar kuriem tikāmies, diskutējām vai vienkārši tējojām. Katrs stāsts, tā pat kā katrs cilvēks bija īpašs.

 

Apbrīnas vērta ir šo cilvēku attieksme pret dzīvi un apkārt notiekošo. Savs miers, savs darāmo lietu saraksts, un tik noslēpumaini šarmantā cilvēcība, kas staroja no šiem cilvēkiem. Sākot ar vīru klusā un mazliet vienmuļā benzīntankā, kurš atlikuma vietā palūdz izvēlēties gardumus par attiecīgo summu, un beidzot ar tanti, kura caur savas kājas rentgena uzņēmuma pagalma bērneļiem rāda saules aptumsumu. Tik dažādi viņi tomēr bija savās domās par robežu. Katra sajūta diametrāli pretēja. Smaga nopūta un mazliet nikna dvesma „Un kā tu justos, ja tev būtu jādzīvo mājā ar atvērtām durvīm 24 stundas diennaktī ?” un pretī tai stājas priekpilnas acis un atvieglota elsa: „tagad viss ir vienkāršāk”.

Netikai satikto domas un sajūtas par robežu, kā vienojošu elementu tik ļoti atšķīrās, arī projekta dalībnieku domas un redzējums ir ļoti dažāds. Fotogrāfijas, kuras tapa šo divu nedēļu laikā, lai ir kā lielisks, acīmredzams pierādījums tam, ka robežas veidojam mēs paši, un tikai un vienīgi no mums ir atkarīgs tas, vai šīs robežas sķirs, vai vienos..

Projekta "Robeža, kas vieno" vadītājs
Kaspars Breidaks
kaspars@urbantrip.lv

ATBALSTA urbantrip pb Robežsardze Latvijas zaļā kustība Starptautiskā jaunatnes aģentūra Rīgas Brīvosta
"Šis projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija [paziņojums] atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu."